ZUR ALLGEMEINEN VERÖFFENTLICHUNG

1. Konferenz in Riga am 20. September 2002

Kāda būs civiltiesību rītdiena

Par Vācu – latviešu juristu biedrības konferenci

Pagājušā nedēļa noslēdzās ar pirmreizēju pasākumu Latvijas juristu sabiedrībā — 20.septembrī notika pirmā Vācu – latviešu juristu biedrības konference Latvijā. Līdz šim šī 1998. gadā Vācijā reģistrētā sabiedriskā organizācija savus pasākumus bija organizējusi tikai Vācijā. Šoreiz par kopā sanākšanas vietu bija izvēlēta Rīga un viena no tās tiesību zinātņu studiju vietām – Rīgas Juridiskā augstskola. Biedrības nolikumā minēti vairāki tās darbības mērķi: iedibināt forumu savstarpējiem latviešu un vācu juristu kontaktiem, atbalstīt juristu profesionālo izglītošanos un zināšanu papildināšanu par Vācijas un Latvijas tiesību sistēmu, veicināt latviešu un vācu savstarpējo toleranci un saprašanos. Lai šos mērķus īstenotu, biedrība veic dažāda veida pasākumus, tai skaitā izglītojošus, un piektdienas konference bija viens no tādiem.

Pasākuma temats bija — “Vācijas saistību tiesību reforma un Latvijas likumdošana Eiropas tiesību harmonizācijas kontekstā”. Konferenci ar uzrunām atklāja Vācu – latviešu juristu biedrības priekšsēdētāja advokāte Dace L. Lutere—Timmela (Dace L. Luters—Thūmmel), Rīgas Juridiskās augstskolas rektors prof. Dr.iur. Norberts Reihs (Norbert Reich) un Vācijas Federatīvās Republikas vēstnieks Latvijas Republikā Ekarts Herolds (Eckart Herold).

Pēc tam ar priekšlasījumu par jaunākajām Vācijas saistību tiesību reformām, kas notikušas, harmonizējot tās ar Eiropas tiesībām, uzstājās prof. Dr.iur. Helmuts Heiss (Helmut Heiss), Greifsvaldes Universitātes Juridiskās fakultātes Civiltiesību, Salīdzinošo tiesību un Baltijas jūras apgabala tiesību harmonizācijas katedras pārstāvis.

Līdzīgi kā tas ir ar Latvijas civiltiesību speciālistu konservatīvā spārna pārstāvjiem, arī Vācijā šīs tiesību nozares modernizācijas skeptiķus vieno lielākoties psiholoģiska rakstura argumenti — arī Vācijas Civilkodekss (Būrgerliches Gesetzbuch — BGB) bieži tiek vērtēts kā gandrīz neaizskarams civiltiesību stūrakmens, kurš nonācis nacionālā lepnuma statusā. Tomēr arī šajā “akmenī” atradušies vairāki “robi” jeb nepietiekams regulējums, atzina H.Heiss.

Tā, piemēram, kāda Eiropas Savienības direktīva paredzējusi patērētāju tiesību stigrāku aizsardzību. Pēc ilgākām šaubām Vācijas likumdevējs nolēmis veidot nevis atsevišķu patērētāju tiesību aizsardzības likumu (kā tas noticis, piemēram, ES valstīs Francijā un Austrijā, kā arī kandidātvalstī Latvijā), bet iekļaut šīs normas BGB sastāvā. Tas, līdzīgi kā citi BGB modernizācijas pasākumi, gan radījis vairākas dažāda veida – gan tehniskas, gan saturiskas — problēmas. Tā, piemēram, BGB “vecās” normas balstās uz pušu līdztiesības principu, bet patērētāju tiesības savukārt vērstas uz vienas puses — patērētāja — lielāku aizsardzību. Grūtības bijušas arī terminoloģijas jomā — termini, kas lietoti ES direktīvā, un patērētāju tiesību jēdzieni vispār atšķiras no līdzšinējās juridiskās terminoloģijas Vācijā, bieži vien tiem ir funkcionāls un izskaidrojošs, nevis definitīvs raksturs, tie nesaistās ar ilgstoši izstrādāto nacionālo terminoloģiju civiltiesībās un tādēļ gan satura, gan formas ziņā slikti iekļaujas BGB sastāvā.

Tomēr, kā atzina H. Heiss, Vācijas un citu valstu civiltiesību reformas ir bijušas neizbēgamas un tām vēl ir jāturpinās, jo civiltiesībām tāpat kā citām tiesību nozarēm ES ietvaros ir jātiek harmonizētām. Turklāt tam jānotiek ar nacionālās likumdošanas saskaņošanas palīdzību, jo, kā uzsvēra H.Heiss, vienota Eiropas civilkodeksa izstrāde, kaut arī teorētiskā līmenī tiek apspriesta jau sen, vismaz tuvāko gadu desmitu laikā acīmredzot nebūs iespējama. Tam par šķērsli būs galvenokārt nacionālajās valstīs gadu simtiem veidojušās dažādās tradīcijas civiltiesībās, kā arī milzīgie transformācijas izdevumi, kas būtu nepieciešami, visām ES dalībvalstīm pārejot uz vienota civilkodeksa piemērošanu (juristu u.c. speciālistu apmācība, likumdošanas aktu un terminoloģijas saskaņošana utt.).

Tomēr, kā vēlāk diskusijās ar konferences dalībniekiem atzina H.Heiss, aktīvāka rīcība civiltiesību modernizācijā būtu nepieciešama arī no ES institūciju, ne tikai dalībvalstu puses. Kā piemēru viņš minēja iespēju nodibināt institūciju, kas funkcionāli līdzinātos ES “Tieslietu ministrijai” un nodrošinātu kvalitatīvāku ES likumdošanas procesu (novērstu ES likumdošanas procesa fragmentārismu, ieviestu ES aktos vienotu un skaidru terminoloģiju utt.).

Latvijas un Eiropas tiesību harmonizācijas procesus analizēja Latvijas Universitātes Juridiskās fakultātes Civiltiesisko zinātņu katedras vadītājs prof. Dr.habil.iur. Kalvis Torgāns. Tā kā arī Latvijas civiltiesību “stūrakmens” — Latvijas Civillikums — var lepoties ar visai ilggadīgu vēsturi, jautājums par tā modernizāciju jau vairākus gadus virmo Latvijas juristu vidū. Īpaši aktuāls tas kļuvis, Latvijai tuvinoties Eiropas Savienības dalībvalsts statusam, kas nes līdzi pienākumu harmonizēt mūsu valsts un šīs organizācijas tiesības, tai skaitā arī privātās.

K. Torgāns vienlaikus arī atzina, ka Latvijas tiesībspeciālisti un likumdevējs tomēr ir arī zināmas dilemmas priekšā — vai šobrīd ir vērts modernizēt Civillikumu, ja jau drīzumā, līdz ar Latvijas kļūšanu par ES dalībvalsti, Latvijā spēku iegūs Eiropas Kopienas tiesības un daudzi no tās normatīvajiem aktiem šeit būs tieši piemērojami. Taču, kā secināja referents, šādam apsvērumam nevajadzētu kavēt modernizāciju, jo Latvijas Civillikumam būtu jāseko līdzi civiltiesību attīstībai Eiropā.

Turklāt K. Torgāns piekrita iepriekšējam runātājam, ka nacionālo valstu civiltiesību modernizācija nedrīkst kavēties, tās vietā cerot uz vienotu Eiropas civilkodeksu. Arī Latvijas tiesībzinātnieks atzina, ka šāda vienota Eiropas civilkodeksa izstrāde un, vēl jo vairāk, spēkā stāšanās tuvākajos gados ir ļoti apšaubāma. Viens no galvenajiem šķēršļiem šāda tiesību akta tapšanā, arī pēc K. Torgāna domām, ir ļoti dažādās Eiropas valstu civiltiesību tradīcijas, un galvenokārt tās ir atšķirības starp kontinentālajām un anglosakšu tiesību saimēm. Kaut arī līdz šim jau ir tikušas panāktas vairākas, starptautiskos līgumos nostiprinātas vienošanās šo tiesību saimju pārstāvju vidū (piem., jautājumā par līgumsodiem, kurus pazīst kontinentālās tiesības, bet noliedz anglosakšu tiesības), ļoti cieša tuvināšanās, kādai būtu jānotiek kopīga Eiropas civilkodeksa tapšanas gadījumā, ir maz ticama — atzina K. Torgāns.

Tālāk referents kā piemērus minēja vairākus konkrētus Latvijas civiltiesību institūtus un jomas, kas būtu jāpilnveido vai jāmodernizē: jāmodernizē terminoloģija (Latvijas likumdevējs tradicionāli no likumprojektu sagatavotājiem prasa terminu konkretizāciju, kāda nav raksturīga elastīgajai ES tiesību valodai); jānovērš arhaismi, kas nāk vēl no romiešu tiesību ietekmes (piemēram — princips pacta sunt servanda, kas, nepieļaujot izņēmumus, nostiprināts CL; brīdis, kad ofertes saņēmējs piekrīt ofertei, kas saskaņā ar CL ir akcepta nosūtīšana, bet saskaņā ar Eiropas praksi — akcepta saņemšana utt.); Latvijas CL trūkst būtiska pārkāpuma jēdziena; zaudējuma pilnas atlīdzības princips CL jānomaina ar zaudējuma paredzamības un zaudējuma mazināšanas pienākuma principu; jāpieņem Saeimā “iegūlusī” Komerclikuma atlikusī daļa, kas regulē komercdarījumus; atsevišķā likumā jāregulē e—komercija utt.

Referātu virkni noslēdza Rīgas Juridiskās augstskolas rektora prof. Dr.iur. Norberta Reiha lasījums par tēmu “Eiropas līguma tiešā piemērošana un pilsoņa tiesības Latvijā”.

Konference bija visai kupli apmeklēta, un tās klausītāju vidū bija gan biedrības biedri, gan Latvijas augstskolu mācībspēki, gan studenti un tiesību praktiķi. Kaut gan sarunā ar “Latvijas Vēstnesi” Vācu — latviešu juristu biedrības priekšsēdētāja D. L. Lutere—Timmela atzina šīs biedrības visai šauro dalībnieku mērķauditoriju, proti — tie ir Latvijas un Vācijas juristi, kurus vieno prakse abās valstīs, viņa arī izteica cerību, ka šādi biedrības organizēti pasākumi vērsīsies plašumā un biedrība pati un tās darbība kļūs zināmāka gan Vācijā, gan Latvijā.

Dina Gailīte, “LV” tiesību nozares virsredaktore

2.

Der DLJV stellt sich in der WiRO vor.

Gleichlauternder Text wurde in der NJW - Heft 43 / 1999 abgedruckt.

3. Allgemeines 

Die Europäische Kommission hat ihren Bericht zur Osterweiterung von 2002 veröffentlicht. Die englische Version des Berichts zu Lettland finden Sie unter der Site "EU-Report"

[ Home ] [ Nach oben ] [ Wiro ]

Senden Sie E-Mail mit Fragen oder Kommentaren zu dieser Website an: Zentrale@DLJV.de
Copyright © 1999 DLJV e.V.
Stand: 24. Mai 2005